Vadīt automašīnu mācījos nu jau desmit gadus atpakaļ. Par instruktoru izvēlējos ne savas autoskolas piedāvātos pasniedzējus, bet sev jau no bērnības pazīstamu cilvēku, kuram zināju, ka varēšu uzticēties, jo no mašīnām sapratu vien to, kurā sēdeklī sēž šoferis, bet kā likt tai ripot – nebija ne jausmas. Kā šodien atceros Daiņa vārdus mūsu pirmajā nodarbībā. Viņš teica, ka iemācīs mani droši braukt pa Rīgas ielām un tikai tad mēs mācīsimies nolikt eksāmenu. Tikai esot šoferim var zināt milzīgo atšķirību starp „mācēt braukt” un vienkārši „nolikt eksāmenu”. Jau pirmajā nodarbībā es, kura nekad nebija sēdējusi pie auto stūres, braucu pa šoseju piektajā ātrumā, kamēr manas draudzenes vēl ceturtajā nodarbībā nebija tikušas tālāk par trešo ātrumu. Nevaru iedomāties vēl labāk un saprotošāk izskaidrotus ceļu satiksmes noteikumus un sīkāk izanalizētas kļūdas un āķīgos krustojumus, kā tas notika mūsu nodarbībās. Es nevarētu aiziet uz CSDD eksāmenu ar vēl lielāku pārliecību, ka nolikšu ar pirmo reizi. Un, protams, autovadītāja apliecību ieguvu ar pirmo reizi, bez nevienas kļūdas un aizrādījuma, ar veselu apsveikumu jūru un jautājumiem no mana eksaminētāja, kas mācījis mani braukt. Pat vēl tagad, kad pagājuši desmit gadi, es atceros Daiņa padomus, kā viņš mācīja „just mašīnu”, „nekavēt satiksmi”, „kontrolēt situāciju uz ceļa”, un ieliktais pamats bija tik spēcīgs, ka radi un draugi vēl aizvien izvēlas mani par šoferi, jo viņiem nav bail man uzticēt savus automobiļus. Paldies Dainim!